Iestaigātās takas: ko par vietu atklāj ceļi, kurus cilvēki izvēlas paši

Par Somijas plānotājiem bieži stāsta šādi: kad viņiem bija jāprojektē celiņi jaunā parkā, viņi neprojektēja nevienu. Viņi sagaidīja ziemas pirmo sniegu, izstaigāja teritoriju un kartēja pēdas, ko cilvēki jau bija atstājuši svaigajā sniegā. Tie bija dabiskie ceļi, izvēlēti bez norādēm un instrukcijām, un tie kļuva par celiņiem. Vai tas tiešām notika tieši tā vai ne, ideja ir pareiza.

Pilsētplānotāji tos sauc par iestaigātām takām (angliski desire lines): ceļiem, pa kuriem cilvēki patiesībā iet, salīdzinot ar tiem, pa kuriem projektētāji bija iecerējuši viņus vest. Iemīts diagonālais celiņš pāri zāliena stūrim ir vieni no skaidrāk nolasāmajiem datiem, ko vieta var radīt.

Mazākās piepūles ģeometrija

Īsākais attālums starp diviem punktiem ir taisna līnija, un cilvēki to labi atrod. Telpas sintakses pētījumi (akadēmiskā disciplīna, kas analizē, kā ielu tīkli veido kustību) to apraksta kā mazākā leņķa maršrutu: vairums gājēju apzināti vai neapzināti samazina pagriezienu skaitu un asumu starp sākuma un galapunktu, pat ja ir nedaudz garāks ceļš. Citiem vārdiem, ģeometrija lielā mērā paredz, kur cilvēki ies un kur ne.

Iestaigātās takas rodas tur, kur projektētā un dabiskā ģeometrija atšķiras. Oficiālais celiņš iet apkārt gar malu, iestaigātā taka nogriež stūri. Oficiālā ieeja ir vērsta pret galveno ielu, iestaigātā taka ved taisni uz stāvvietu. Neviena no tām nav nepareiza, bet tikai viena atspoguļo to, ko cilvēki patiesībā dara.

No parkiem līdz pilsētu laukumiem

Pilsētas, kas iestaigātās takas uztver kā atgriezenisko saiti, nevis kā pārkāpumu, parasti iegūst infrastruktūru, ko cilvēki tiešām izmanto. Sniega metode ir pazīstamākā versija: stāsta, ka plānotāji apmeklē parkus pēc pirmās sniega kārtiņas, lai pēdas parādītu plūsmas, pirms tiek iezīmēti jebkādi oficiāli celiņi.

Rem Koolhaas līdzīgu pieeju izmantoja telpās: projektējot McCormick Tribune Campus Center Ilinoisas Tehnoloģiju institūtā Čikāgā, viņš lika kartēt studentu ceļus pāri teritorijai un visbiežāk izmantotos pārvērta par ēkas iekšējām ejām.

Brodveja, Ņujorkas diagonālais griezums cauri taisnstūra ielu tīklam, sākās kā Wickquasgeck Trail, indiāņu taka, kas stiepās visā Manhetenas garumā.

Iestaigātā taka pārdzīvoja visus vēlākos plānus, kas tika uzklāti tai virsū.

Pilsētu centriem un viedo pilsētu plānotājiem tāda pati loģika darbojas rajona mērogā. Kur gājēji šķērso ielu? Kuras ieejas apmeklētāji izmanto? Kurus laukumus šķērso un kurus apiet? Nolasīti visas apkaimes mērogā, šie maršruti veido gājēju plūsmu apkaimē. No viena skatpunkta vienā diennakts laikā uz šiem jautājumiem precīzi atbildēt nevar, tam vajag datus.

Versija telpās

Ieejiet veikalā vai transporta mezglā, un dinamika ir tāda pati, tikai ar jumtu virs galvas. Pircēji vairāk seko pārredzamībai, norādēm uz grīdas un mazākās pretestības ceļam nekā plauktu izkārtojumam, ko uzzīmēja plānotāji. Dažas zonas saņem daudz lielāku apmeklētāju plūsmu, nekā liecinātu to vieta plānā, citas pastāvīgi paliek maz apmeklētas, lai gan fiziski atrodas centrā.

Veikala siltuma kartes to padara redzamu. Zonu līmeņa siltuma karte, kas veidota no anonīmiem, apkopotiem atrašanās vietas datiem, nevis no kamerām, kas vēro konkrētus cilvēkus, parāda dominējošās plūsmas telpā. Šīs plūsmas ir iestaigātās takas telpās, un stendus, norādes un kategoriju izvietojumu var pielāgot tam, ko cilvēki dara. Pilsētām un pašvaldībām, kas pārvalda lielas publiskas ēkas vai transporta telpas, tie paši dati palīdz pieņemt lēmumus no norāžu izvietojuma līdz uzkopšanas grafikiem. Apmeklētāju skaitīšana ar Wi-Fi to dara, neidentificējot nevienu cilvēku ēkā.

Kāpēc plānotāji tām pretojas un kāpēc nevajadzētu

Vēlme aizšķērsot iestaigātu taku ar stabiņu ir saprotama. Projektētajam celiņam ir savi iemesli: ūdens novadīšana, drošība, pārredzamība. Taču iestaigātā taka ir pierādījums neatbilstībai starp projektēto vidi un cilvēku uzvedību, un šai neatbilstībai ir izmaksas: mirušās zonas veikalos zaudē ieņēmumus, laukumi, kurus gājēji apiet, kļūst par nepietiekami izmantotiem aktīviem, un publiskas telpas ar mulsinošām plūsmām rada sastrēgumus un neapmierinātību.

Gudrāk ir neoficiālo taku uztvert kā signālu un jautāt, ko tā saka: vai projektētais ceļš ir pārāk garš, vai ieeja nav acīmredzama vai stūris ir ērtāks par oficiālo ceļu tā dēļ, ko tas savieno. Lai uz šiem dizaina jautājumiem labi atbildētu, jāzina, kur cilvēki patiesībā iet.

Ko atklāj dati un ko nevar redzēt ar aci

Cilvēks, kas skatās no durvīm, redz nākamos dažus apmeklētājus. Kustību dati redz modeli desmitiem tūkstošu gājienu garumā, visās stundās un visos laikapstākļos. Tie atklāj lietas, kas šķiet pretrunīgas, līdz ieraugāt skaitļus: ieeju, ko pusdienlaikā neviens neizmanto, zonu, kurai visi iet cauri, bet kurā neviens neapstājas, skatu, kas cilvēkus droši novirza no projektētā maršruta.

Mobilo sakaru tīkla datu analīze darbojas rajona mērogā. No signāliem, ko tālruņi apmainās ar mobilo tīklu, bez lietotnes, bez kameras un neidentificējot cilvēkus, tā parāda, no kurienes šie apmeklētāji vispār nākuši, rajonu pa rajonam, pa dienām un sezonām. Maršrutus, pa kuriem cilvēki iet konkrētā vietā, mēra uz vietas ar Wi-Fi vai sensoriem, un šo sistēmu datu rezultāti veido iestaigāto taku karti: kur cilvēki iet, cik daudz un kurā laikā.

Sekojot pēdām

Iestaigātā taka ir demokrātisks signāls: tā fiksē, kuru ceļu tūkstošiem cilvēku, rīkojoties neatkarīgi, atzinuši par labāku, nevienam viņiem to nejautājot.

Pilsētvides dizainā un mazumtirdzniecības plānošanā sen strīdas starp risinājumiem, ko uzspiež no augšas, un tiem, kas izaug no apakšas. Iestaigātās takas norāda ceļu ārpus šī strīda: projektēt, mērīt, pielāgot.

Iemīts zāliena laukums jau atbild uz jautājumu. Labi mērījumi nolasa šo atbildi lielā mērogā, visos apstākļos, negaidot, kad mainīsies gadalaiks. Anonīmi kustību dati to ļauj darīt (parkā, uz iepirkšanās ielas un veikala zālē), un tā ir vienīgā apmeklētāju skaitīšanas metode Eiropā, ko apstiprinājusi datu aizsardzības uzraudzības iestāde.

Avoti

• Hillier, B., & Iida, S. (2005). Network and psychological effects in urban movement. In A. G. Cohn & D. M. Mark (Eds.), Spatial Information Theory: International Conference, COSIT 2005, Lecture Notes in Computer Science, 475–490. Springer. https://doi.org/10.1007/11556114_30
• Chicago Architecture Center. McCormick Tribune Campus Center. Buildings of Chicago. https://www.architecture.org/online-resources/buildings-of-chicago/mccormick-tribune-campus-center
• Illinois Institute of Technology. McCormick Tribune Campus Center. https://www.iit.edu/event-services/meeting-spaces/mccormick-tribune-campus-center
• American Planning Association. Broadway: New York, New York. Great Places in America. https://www.planning.org/greatplaces/streets/2014/broadway.htm
• Virginia Tech (2014). Dirt paths on Drillfield to be paved. Virginia Tech News. https://news.vt.edu/articles/2014/08/080514-vpa-drillfieldpaths.html