Uzturēšanās laiks muzejā: eksponāti, kas notur apmeklētājus

Vienā no Eiropas apmeklētākajiem muzejiem ir pastāvīgās kolekcijas zāle, ko kuratori ilgi uzskatīja par vienu no galvenajām. Tā ir viena ēkas spārna centrā, audiogidā tai ir ievērojama vieta, un tajā izstādītie priekšmeti tiek uzskatīti par iestādes nozīmīgāko kolekcijas daļu. Kad muzejs beidzot izmērīja uzturēšanās laiku pie eksponātiem (cik ilgi apmeklētāji tur patiesībā pavadīja), atbilde bija neērta: vidējais apmeklētājs zālei izgāja cauri mazāk nekā četrās minūtēs.

Nākamajā zālē, kas bija mazāka un iekārtota par atlikušo budžetu, uzturēšanās laiks bija vairāk nekā divreiz ilgāks.

Abas zāles parāda plaisu starp to, ko muzeji domā par saviem apmeklētājiem, un to, ko šie apmeklētāji patiesībā dara. Šīs plaisas mērīšana nav kuratoru darba kritika, bet veids, kā saprast, kā ēka darbojas.

Ko mēra uzturēšanās laiks

Uzturēšanās laiks ir laiks, ko apmeklētājs pavada noteiktā zonā. To ir viegli aprēķināt vienai zonai, un informatīvs tas kļūst lielā mērogā, aptverot katru zāli un gaiteni lielā iestādē. Muzeju pētniece Beverly Serrell gadiem ilgi apkopoja uzturēšanās laikus vairāk nekā simts izstādēs muzejos, zoodārzos un akvārijos (darbs publicēts žurnālā Curator 1997. gadā) un izstrādāja „sweep rate index” jēdzienu: cik ātri uz kvadrātmetru apmeklētāji pārvietojas pa telpu.

Viņas secinājums, ko joprojām citē izstāžu dizaina literatūrā, ir tāds, ka lielākā daļa apmeklētāju ir „virspusēji”, nevis „rūpīgi”, un ka izstāžu veidotāji regulāri pārvērtē, cik ilgi cilvēki pavadīs pie jebkura konkrēta elementa.

To ir noderīgi zināt. Operatīviem lēmumiem tādas pašas zināšanas vajadzīgas par Jūsu konkrēto ēku, nevis vidējais rādītājs no daudzām iestādēm.

Ilgs uzturēšanās laiks pie eksponāta liecina par iesaisti: apmeklētājs lasa aprakstu, skatās video, atgriežas ar pavadoni, lai kaut ko parādītu. Šādi mērīta iesaiste pie eksponātiem ir daudz godīgāks darbības rādītājs nekā biļešu pārdošana vai kopējais apmeklētāju skaits. Īss uzturēšanās laiks ne vienmēr nozīmē intereses trūkumu (īss gaitenis starp divām zālēm ir domāts, lai pa to ietu cauri, un tajā uzturēšanās laiks būs īss), taču īss uzturēšanās laiks pie eksponāta, uz kuru cilvēkiem būtu jānāk tieši, ir vērts izpētīt. Iespējams, interpretācija ir pārāk blīva, apgaismojums novirza skatienu citur vai sastrēgums pie ieejas dod apmeklētājiem iemeslu iet tālāk.

Plūsma: maršruts, pa kuru apmeklētāji patiesībā iet

Uzturēšanās laiks parāda, kur cilvēki apstājas. Plūsma parāda, kā viņi pārvietojas starp apstāšanās vietām, arī to, ko viņi palaiž garām.

Lielākajā daļā muzeju apmeklētāji neiet paredzētajā secībā. Viņi ienāk zālē no „nepareizās” puses, izlaiž ievada stendu un iepazīst stāstījumu jauktā secībā. Dažus spārnus atklāj tikai tie apmeklētāji, kuri nogriežas nepareizi. Caur citiem regulāri iziet, ne reizi neapstājoties.

Apmeklētāju skaitīšana muzejos un kultūras iestādēs kartē šos faktiskos maršrutus, nevis paredzētos. Rezultāts apraksta, kā reāli apmeklētāji ar reāliem laika ierobežojumiem un reālām interesēm pārvietojas pa iestādi, un šāds apraksts ļauj izkārtojuma izmaiņas un interpretācijas lēmumus balstīt uz pierādījumiem, nevis intuīciju.

Rindu un drūzmēšanās dati nāk no tā paša avota. Viens populārs eksponāts (aizņemts priekšmets, liela mēroga deponējums, darbs, kas kļuvis populārs internetā) var radīt rindas, kas sniedzas blakus zālēs un samazina uzturēšanās laiku telpās, kuras citādi darbotos labi. Ja šo dinamiku atklāj dati, nevis darbinieku stāsti, iestāde var rīkoties: pielāgot darba laiku, ieviest laika slotus populārajam eksponātam vai mainīt plūsmu, lai apmeklētāji pārdalītos, pirms veidojas rinda.

Pārskati finansētājiem: skaitlis, kam jābūt pareizam

Lielākā daļa kultūras iestāžu arī ziņo savu apmeklētāju statistiku finansētājiem (Arts Council England, pašvaldībām, labdarības fondiem, ministrijām) kā galveno sabiedriskās vērtības apliecinājumu.

Arts Council England piecu gadu analīze par aptuveni 1 200 akreditētiem muzejiem Anglijā atklāja, ka periodā 2023–2024 vidējais gada apmeklētāju skaits joprojām bija par 10 % zemāks nekā pirms pandēmijas, un pusei respondentu atkopšanās vēl nebija sākusies.

Šādos apstākļos ziņoto skaitļu precizitātei ir vēl lielāka nozīme.

Manuāla skaitīšana (rokas skaitītāji pie durvīm, apmeklētāju apkalpošanas personāla atzīmju lapas) ir kļūdaina un nepilnīga. Tā neuzskaita atkārtotas ieiešanas, sānu ieejas un apmeklētājus dienās, kad skaitītājs nebija uzmanīgs. Automatizēta apmeklētāju skaitīšana rada nepārtrauktu, auditējamu uzskaiti, kas šos robus novērš. Dati, ko saņemat, ietver dienas un stundu skaitījumus pa ieejām, kas atbilst finansētāju pārskatu prasībām un dod precīzu bāzes līniju salīdzinājumiem gadu no gada.

Apmeklētāju skaitīšana muzejos un galerijās rāda, ka visvairāk vērtības no šiem datiem gūst iestādes, kas apvieno kopējo apmeklētāju skaitu ar uzturēšanās laiku un plūsmu zonu līmenī, izmantojot kopējo skaitu ārējiem pārskatiem un detalizēto slāni iekšējiem lēmumiem.

Eksponāts, kas nopelna savus kvadrātmetrus

Muzejiem ir ierobežota platība. Katrs kvadrātmetrs, kurā atrodas zāle, rada izmaksas (uzturēšana, klimata kontrole, personāls, interpretācija), un neizteiktais jautājums ir, vai priekšmeti un pieredze šajā telpā to attaisno. Uzturēšanās laika un plūsmas dati ļauj uz šo jautājumu atbildēt ar zināmu precizitāti.

Zālei, kas atpaliek, var vajadzēt jaunu interpretāciju. Zālei, kas darbojas labi, varētu nākt par labu lielāka platība vai labākas norādes, kas novirza pie tās vairāk apmeklētāju. Pagaidu izstādes var plānot ap zonām, kurās vēsturiski redzama visspēcīgākā iesaiste, ne tikai ap tām, kurām ir vislielākā platība.

Bibliotēkas, kurām ir daudzi tie paši izaicinājumi (publisks finansējums, pārskati finansētājiem, ēka, kas vienlaikus kalpo vairākiem mērķiem), gūst līdzīgu vērtību no zonu analītikas: kuras ēkas daļas cilvēki izmanto visvairāk un kurās sadaļās uzturēšanās laiks ir visīsākais. Jautājumi ir tie paši, atšķiras rīcība.

Ko uzturēšanās laika dati var un ko nevar pateikt

Uzturēšanās laiks mēra laiku zonā. Tas nemēra, ko apmeklētājs šajā laikā domāja, juta vai uzzināja. Ilgs uzturēšanās laiks var nozīmēt patiesu aizrautību vai apmeklētāju, kurš apsēdies atpūtināt kājas. Īss uzturēšanās laiks var būt ātrs, lietpratīgs skatiens no cilvēka, kurš precīzi zina, ko atnācis apskatīt.

Tāpēc uzturēšanās laika dati vislabāk darbojas kopā ar citiem avotiem (apmeklētāju aptaujām, zāles personāla vērojumiem, interpretācijas izvērtējumu), nevis to vietā. Tie apraksta uzvedību, un tos nevajadzētu lasīt kā spriedumu. Signāls ir ļoti labi atkārtojams, pieejams nepārtraukti un aptver visu ēku, nevis izeju izlasi.

Mērīšana visā gaitā ir anonīma: neviens apmeklētājs netiek identificēts un neviens attēls netiek uzņemts. Analītikas sistēma rada apkopotu plūsmas un uzturēšanās laika statistiku, kas apraksta ēkas uzvedības modeļus, nevis kādu atsevišķu cilvēku tajā. Iestādēm, kuru attiecības ar apmeklētājiem balstās uz sabiedrības uzticību, šai atšķirībai ir nozīme.